Tēvzemes biedrība dibināta 2019.gada 11.februārī. Biedrība ir neatkarīga no publiskās pārvaldes institūcijām, politiskajām partijām un komerciālajām institūcijām, tā ar savu darbību veicina pilsoniskās sabiedrības ilgtspējīgu attīstību plašākas sabiedrības labā. 

Biedrības mērķi ir popularizēt latviešu politiskās nācijas ideju, veicināt nepilsoņu statusa likvidēšanu, veicināt latviešu valodas kā saziņas valodas lietošanu starp visiem Latvijas iedzīvotājiem, veicināt svešvalodu prasmju diferenciāciju apkalpojošā sfērā, nepieļaut, ka ar viesstrādnieku palīdzību palielinās krieviski runājošu, bet latviski nerunājošu iedzīvotāju skaits, veicināt otrās svešvalodas izvēles iespējas skolās un veicināt TV piedāvājuma atslogošanu no Krievijas satura. Biedrības mērķi pilnībā sakrīt ar Ministru kabinetā apstiprinātajām “Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnēm 2012.-2018.gadam”, kas nosaka Latvijas sabiedrības integrācijas pamatvirzienus. 

Biedrība mērķu sasniegšanai plāno publicitātes aktivitātes, lai pārliecinātu sabiedrisko domu par savu mērķu īstenošanas nepieciešamību, izglītojošās aktivitātes – publisku semināru un diskusiju veidā, Eiropas līmeņa sadarbības uzsākšanu ar institūcijām un organizācijām, kas sniegtu atbalstu biedrības mērķu sasniegšanai, kā arī dalību tādos projektos, kas palīdzētu sasniegt biedrības mērķus. 

Statūti paredz, ka biedrības biedri var būt tikai privātpersonas. Vairāku biedru līdzšinējā pieredze un zināšanas ir labs resurss, kuru var lietderīgi izmantot, lai veicinātu pilsoniskās sabiedrības ilgtspējīgu attīstību Latvijā. Šeit jāmin gan ilggadēja politikas zinātnes pasniedzēja pieredze augstskolā un pasniegtie lekciju kursi par sabiedrības integrācijas problēmām Latvijā, gan ilggadēja pieredze darba devēju organizācijās, gan pieredze darbā pašvaldībās, gan trešo valstu izcelsme un iepriekšējais darbs ar imigrantiem biedrībā “Droša māja”. 

 “Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnēs 2012. - 2018.gadam” punktā 3.2.2. minēts, ka “par jaunu izaicinājumu Latvijas integrācijas politikai kļūst jauno imigrantu integrēšana latviešu valodas telpā. Iebraucēji uzskata latviešu valodas prasmi par svarīgu pamatzināšanu līmenī, bet, tā kā ar valsts iedzīvotājiem viņiem ir iespēja kontaktēties arī krievu valodā, tad trūkst motivācijas mācīties latviešu valodu.” Turpat arī minēts, ka trešo valstu pilsoņu - jauno imigrantu kopumu Latvijā veido cilvēki, kas ieceļojuši galvenokārt no postpadomju valstīm.  

Pēdējos gados Latvijā ir ieradušies arī daudz trešo valstu studentu, kas nav no postpadomju valstīm (Indija u.c.) lai studētu Latvijas augstskolās. Viņi par savām studijām maksā studiju maksu, tādējādi atbalstot Latvijas augstākās izglītības nozares eksportu, kā arī, dzīvojot Latvijā, ar saviem līdzekļiem viņi silda Latvijas ekonomiku. Diemžēl iezīmējas situācija, ka šo studentu lielākā daļa jau pirmajā studiju gadā pamet Latviju un pārvācas dzīvot kādā no citām Šengenas valstīm viena iemesla dēļ – šeit viņiem neizdodas papildu studijām piestrādāt, bet citās Šengenas valstīs darba tirgū pēc šādiem studentiem ir pieprasījums. Rezultātā augstskolas jau pēc gada zaudē studiju maksu un šie ārvalstu studenti vairs savu naudu neatstāj Latvijas ekonomikā. Taču tajā pašā laikā Latvijas uzņēmēji sūdzas par darba roku trūkumu un prasa valdībai plašāk atvērt vietējo darba tirgu trešo valstu pilsoņiem. Taču trešo valstu studentu nodarbināšana mazkvalificētākos darbos būtu labs risinājums, kā veicināt Latvijas augstākās izglītības konkurētspēju un attīstību, apmierināt Latvijas darba tirgu pēc trūkstošā darba spēka, ar viesstrādnieku palīdzību nepalielināt krieviski runājošo, bet latviski nerunājošo kopienu - drīzāk otrādi, ļaujot trešo valstu studentiem no nepostpadomju valstīm apgūt latviešu valodu, tiktu stiprināts atvērtās latvietības princips. 

Tiešā mērķa grupa – trešo valstu studenti, kas studē Latvijas un nav no postpadomju valstīm. Izvēles princips – Latvijā klātesošs potenciāls darba spēks darba spēka deficīta apstākļos un cīņa par Latvijas augstākās izglītības eksportspēju, Latvijas sabiedrības tolerances līmenis un attieksme pret multikulturālismu. Daudzi no viņiem pirmajā studiju gadā pārceļas dzīvot uz citām Šengenas zonas valstīm, jo nevar atrast šeit iespējas paralēli studijām piestrādāt. Augstskolas zaudē studiju maksu un studentus. Darba devēji runā par plašu darba tirgus atvēršanu. Netiek izmantots resurss, ko veiksmīgi varētu izmantot. Tiks apzinātas šīs mērķa grupas vajadzības un tiks palīdzēts tai izveidot dialogu ar netiešajām mērķa grupām. 

“Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnēs 2012. - 2018.gadam” atvērtā latvietība ir uzsvērta kā politikas princips, sakot, ka “latviešu valstsnācija ir iekļaujoša. Tai ir pienākums nostiprināt savu identitāti un vienlaikus būt atvērtai tiem, kas vēlas iekļauties”. Arī Deklarācijā par Artura Krišjāņa Kariņa vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību 34.punktā uzsvērts, ka jāpanāk, ka visi Latvijas darbspējīgie iedzīvotāji ir motivēti strādāt un, ka jāizvērtē migrācijas politika darbspēka problēmu risināšanai, bet 47.punktā, ka jāatbalsta Latvijas uzņēmēju preču un pakalpojumu eksports, tātad arī augstākās izglītības eksports. Deklarācijas 159. punktā uzsvērts, ka jānostiprina un jāattīsta latviešu valoda kā sabiedrības saliedētības instruments, jāsekmē latviešu valodas lietotprasme un kvalitāte dažādās sabiedrības grupās un lietojums sabiedriski nozīmīgās jomās. Valdības deklarācijas 198.punktā minēts, ka jāizveido Latvijas interesēm atbilstošu, līdzsvarotu un kontrolējamu ārzemnieku ieceļošanas sistēmu, kas vērsta uz Latvijas pamatiedzīvotāju interešu ievērošanu un ekonomisko izaugsmi. 

 Ar projekta “ Trešo valstu studentu iesaiste Latvijas tautsaimniecības konkurētspējas veicināšanā un latviešu valodas pozīcijas stiprināšanā” īstenošanu Tēvzemes biedrība tic, ka būs uzlabojusies dažādu sabiedrības grupu un indivīdu savstarpējā uzticēšanās un savstarpējā sadarbība, nostiprinājusies piederības sajūta Latvijai, kas veicinās labklājības un sabiedrības izaugsmi, stiprāka būs kļuvusi iedzīvotāju izpratne par Latvijas valstiskuma vērtību, nacionālās kultūras unikalitāti un citas kultūras netiks uzlūkotas caur baiļu un neuzticēšanās prizmu.