TĒVZEMES BIEDRĪBA

 MANIFESTS

Tēvzemes biedrības darbības vadmotīvs ir Latvijas Republikas Satversmē nostiprinātās Latvijas valsts vērtības.  Tēvzemes biedrība ir izveidota, lai veicinātu konkrētus praktiskus soļus Satversmes vērtību iedzīvināšanā, pārvarot padomju okupācijas laika mantojuma atstātās pēdas sabiedrībā. Biedrība uzskata, ka šo mērķi var sasniegt, šobrīd  īstenojot  zemāk uzskaitītos principus.

PAR LATVIETI VAR ARĪ KĻŪT, NE TIKAI PIEDZIMT

Latvieši, nodibinot savu valsti, pasaules kartē kļuva par politisko nāciju. Taču 100 gadus pēc valsts dibināšanas, latviešu jēdziens joprojām tiek lietots tikai etniskajā nozīmē. Sava ietekme uz to ir padomju periodam, kad etniskās identitātes apzināšanās ļāva latviešiem pašsaglabāties okupācijas apstākļos. Taču savas neatkarīgas valsts apstākļos latviešu jēdziena lietošana tikai etniskajā nozīmē stiprina divkopienu sabiedrības situāciju, kas jau pašos pamatos ir pretrunā ar Satversmes mērķiem.

Latviešu jēdzienu turpmāk jālieto arī politiskā nozīmē – Latvijas pilsoņiem, neatkarīgi no viņu etniskās izcelsmes, jāapzinās sevi kā latviešiem – kā piederīgiem latviešu politiskajai nācijai. Savukārt etniskajiem latviešiem ir jāakceptē princips, ka politiskā nozīmē latvieši (pilsoņu kopums) var būt ar dažādu etnisku izcelsmi un pat ar dažādu ādas krāsu, bet visus viņus vieno piederība latviešu valstij un latviešu valoda.

NEPILSOŅU STATUSS IR PAGAIDU – LAIKS LIKVIDĒT TO

1995.gadā, pieņemot likumu “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības”, Latvijā tika ieviests nepilsoņu statuss, ko piešķīra Latvijas Republikā dzīvojošiem vai terminētā prombūtnē esošiem bijušās PSRS pilsoņiem un viņu bērniem, kuri nebija Latvijas vai kādas citas valsts pilsoņi. Latvija pati sev radīja jaunu, līdz tam starptautiskajās tiesībās nezināmu personu kategoriju – nepilsoņus, kas ar savu īpašo statusu nav uzskatāmi ne par pilsoņiem, ne ārvalstniekam, ne bezvalstniekiem, un joprojām, ārpus mūsu reģiona, daudziem šis ir neizprotams statuss.

Tie PSRS laikā Latvijā iebraukušie migranti un viņu pēcteči, kas pa šiem gadiem nav naturalizējušies Latvijas pilsonībā, vēl joprojām ir Latvijas nepilsoņi, tā arī paliekot  Latvijas valstij sveši un nepiederīgi. Nepareizi, ka Latvijas valsts ir ieviesusi praksi nepilsoņus uzskatīt par Latvijas valsts piederīgajiem – tādi var būt tikai pilsoņi. Nepareizi ir arī ārpus Latvijas dzīvojošos nepilsoņus uzskatīt par piederīgiem latviešu diasporai.

Saeima Satversmes tiesā ir paudusi viedokli, ka 1995.gada likuma mērķis nav bijis saglabāt nepilsoņu statusu pilnīgi visiem nenoteiktu laiku. Šo statusu noteica kā pagaidu statusu, lai persona ar laiku iegūtu Latvijas pilsonību, vai arī izvēlētos citu valsti, ar kuru nostiprināt savu tiesisko saikni. Pienācis laiks šādu starptautiskajās tiesībās iepriekš nepastāvējušu pagaidu statusu beidzot likvidēt, piedāvājot pašreizējiem nepilsoņiem tādas alternatīvas kā termiņuzturēšanās atļauju, patvēruma meklētāja statusu, bēgļa statusu, naturalizāciju noteiktā termiņā Latvijas vai kādas citas valsts pilsonībā, vai arī kādus citus variantus. 

 LATVIJAS KRIEVIEM JĀRUNĀ LATVISKI 

2012.gada 18.februāra referendums, kas skaidri noraidīja ideju par otras valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, uz visiem laikiem pielika punktu postpadomju revanšismam valodas jomā Latvijā un padomju laika tradīcijai, ka dzīvojot Latvijā var neprast latviešu valodu, sagaidot, ka visur atbildēs krieviski. Latvijā dzīvojošajiem krieviem ir jārunā latviski! Jāsāk ar tādiem elementāriem vārdiem kā “labdien” un “uz redzēšanos”, kā “lūdzu” un “paldies”!  Latviešiem, kas prot krievu valodu, nav jābūt iztapīgiem, viņiem jāmaina savi ieradumi un komunikācijā ar krieviem nav jāpāriet uz krievu valodu – jārāda, ka krieviem nav citas izejas, kā tikai ieaugt latviešu valodas vidē un caur to sākt saprast Latviju.

Lai pamazām labas latviešu valodas prasmes būtu pašsaprotamas visiem valsts iedzīvotājiem, valsts apmaksātai izglītībai tikai latviešu valodā jābūt ne tikai vidusskolā, bet gan pilnu vidējās izglītības ciklu – sākot jau no bērnudārza.

LATVIJĀ DRĪKST NEPRAST KRIEVISKI   

Latvijā saziņas valoda ir latviešu valoda un Darba likums jau šobrīd paredz, ka darba devējs krievu valodas prasmes drīkst pieprasīt tikai tad, ja uzņēmuma darbības specifika ir saistīta ar pakalpojumu sniegšanu ārvalstu klientiem vai sadarbības partneriem. Taču jāiedzīvina kontrolējošais mehānisms, lai šī norma dzīvē darbotos un darba devēji baidītos to neievērot.

Apkalpojošā sfērā, kur parasti pieprasa svešvalodu prasmes, visiem prast krievu valodu nebūtu obligāti, jo ir pietiekami, ka to prot daļa – daudziem jau tāpat tā ir dzimtā valoda. Apkalpošana krievu valodā drīzāk ir domāta ārvalstu tūristiem no bijušās PSRS teritorijas. Lai klienti atšķirtu, kādās svešvalodās darbinieki runā, varētu ieviest labo praksi, ka par to informatīvi pie darbinieka apģērba norādītu attiecīgās valodas simbolizējošs karodziņš.

Pastiprinoties vajadzībai pēc ārvalstnieku darbaspēka Latvijā, noteikti nedrīkstētu veicināt darbaspēka ieplūšanu no bijušās PSRS teritorijas – viņi par saziņas valodu izvēlēsies krievu valodu, nevis latviešu, un palielinās jau tā pārāk lielo krieviski runājošo kopienu Latvijā, un latviešiem ar viņiem vajadzēs runāt krieviski. Pieredze rāda, ka daudz labāk latviešu valodu apgūst tas darbaspēks, kas nav no bijušās PSRS teritorijas.

SKOLĀS DAUDZVEIDĪGĀKA SVEŠVALODU IZVĒLE

Skolās, izvēloties otro svešvalodu, jābūt iespējai izvēlēties ne tikai krievu vai vācu valodu, bet arī populārākās ES valodas – franču, spāņu, itāļu, kā arī mūsu reģiona valodas – poļu, zviedru un citas. Skolās, kas atrodas Igaunijas vai Lietuvas tuvumā, jābūt iespējai kā otro svešvalodu izvēlēties igauņu un lietuviešu valodu.

 TELEVĪZIJAS SKATĪTĀJAM NEUZSPIEŽ “KRIEVU PASAULI”  

Šobrīd postpadomju telpā kā domāšanas veidu un kulturālu pretnostatījumu visai Rietumu civilizācijai Krievija kultivē “krievu pasaules” konceptu. Bet Latvija pieder Rietumu civilizācijai, ar dalību ES un NATO šo piederību stiprinot vēl vairāk. Tādēļ arī televīziju paku saturam Latvijā vairāk jāliecina par piederību Rietumiem.

Igaunija, kas padomju gados skatījās Somijas televīziju, atgūstot neatkarību, bija daudz rietumnieciskāk domājoša, nekā Latvija, kurā vēl joprojām daudzi latvieši skatās tieši Krievijas televīziju un mentāli dzīvo “krievu pasaulē”. Tādēļ valstij jāregulē TV paku komplektācija.

Arī latviski raidošajām televīzijām jādomā par lētu krievu seriālu un izklaides šovu īpatsvara samazināšanu – tie nav ieskaņoti latviski un brīžiem šāda veida saturs tiek rādīts vairākās latviešu televīzijas vienā laikā, atņemot skatītājam alternatīvu. Ir arī jāsāk pakāpeniski pāriet uz Igaunijā jau gadiem eksistējošo praksi, ka tās filmas un raidījumi, kas ir angļu valodā, tiek rādītas oriģinālvalodā, lietojot subtitrus.

Rīgā, 2019.gada 11.februārī